Nīkt blakām sirdzējam ikbrīd

Un diennaktis tā pavadīt!

Cik zemi līdzjūtību tēlot

Pret to, kas nāves cisās dus,

Gan uzčubināt spilvenus,

Gan pasniegt zāles, lolot, žēlot,

Kad pašam iekšā vārās viss:

Kaut velns reiz tevi parāvis!»

II  

Jauns slaists tā prātoja pie sevis,

Ar pasta zirgiem steigdamies;

Pēc radu nāves viņam devis

Bij lielu mantojumu dievs.

Nu, Ruslana sensenie draugi,

Es iepazīstināšu, raugi,

Ar jauno varoni šeit jūs

Bez ievada, ja atļauts būs:

Tāpat kā droši vien jūs daudzi,

Viņš, kam šis romāns veltīts taps,

Oņegins, paziņa man labs,

Pie Ņevas krastiem dzimis, audzis;

Tur mitu reiz … Posts vienīgais:

Man kaitīgs ziemeļzemes gaiss.2

III     

Bij viņam tēvs, kas dienēt godam

Un parādus krāt arī prot,

Trīs balles gadā sarīkodams,

Viņš izputēja dzīrojot.

Bet dēlam itin jauki klājās:

Madame3 , kā prata, lutināja,

Pēc tam Monsleur4 ; tā auga viņš —

Mīļš, draiskas dabas puisēniņš.

Monsieur l'Abbe5 labs cilvēks bija:

Lai bērniņš nesāk vārgt un ciest,

Daudz nespieda viņš mācīties,

Ar morāli daudz neuzplijās,

Par blēņām mēdza laipni rāt

Un veda pastaigās labprāt.