Jel ļaujiet tagad bilst kaut ko

Par viņas māsu vecāko!

XXIV      

Tatjana22 saucās viņa … Zinu,

Vārds neparasts, bet lai nu kā —

Šo vārdu pirmo reizi minu

Es patvaļīgi romānā.

Ko iebilst? vārdam skaņa skaista;

Ar to gan senlaicība saistās,

Un sauktas tā tiek kalpones,

Bet tomēr apgalvošu es:

Mums visiem gaumes, jāatzīstas,

Trūkst vārdu izvēlē līdz šim

(Par dzeju vispār klusēsim);

No izglītības dzijas, īstas

Ir ticis vēl pārlieku maz:

Vien klīrība — un cits nekas.

XXV    

Tatjana bija viņai vārdā,

Un trūka māsas maiguma

Šai meitenei — gan vaiga sārtā,

Gan pievilcīgā svaiguma.

Bij viņa atturīga, sēra

Un klusa; tramīga bez mēra

Kā stirna, kurai tīkams mežs.

Bērns paša dzimtā šķita svešs:

Ne Taņa prata savai mātei,

Ne tēvam mīji glausties klāt,

Ne citu bērnu pulkā stāt

Un palēkāt vai rotaļāties;

Pie loga viņa viena vien

Līdz tumsai nīka dažudien.

XXVI  

Ar pārdomām pa draugam toties

Bij Taņa; novakars vai rīts,

Vien klusiem sapņiem nododoties,

Laiks aizritēja nemanīts.

Ne prātā neienāca viņai