Bij zēna krūtīs pamodies …

Vēl rotaļājās bērni abi,

Bet viņu tēvi, draugi labi,

Jau tolaik sprieda: gadi ies, —

Reiz viņu bērni precēsies.

Un Olga auga dzimtā savā,

Tik mīļa skaidrā jaukumā

Kā balta kreimene bij tā,

Kas nemanīta uzzied pļavā, •—

Ne bite zin, ne tauriņš redz,

Cik krāšņu ziedu zāle sedz.

XXII                       

Vispirmās mīlas sapni vāru

Lemts viņai dziesminiekam dot,

Viņš pirmo reizi liru skāra,

Par savu Olgu domājot.

Ardievu, bērna dienu prieki!

Nu zēnam tīkamāka liekas

Nakts, vientulība; kļuvis mīļš

Ir zvaigžņu mirdzums, mēness zvīļš.

Reiz likās mums — tas debesloku

Kā svēta uguns zeltīja,

Mēs. pastaigas tam veltījām

Un asaras, un mīlas mokas …

Bet tagad mēness starojums

Vien lukturi, šķiet, aizstāj mums.

XXIII      

Bij Olga allaž līksma, svaiga

Kā rīts, kas blāzmains aust un košs;

Tēls, kuram piemīt dzidrs maigums

Kā mīlas skūpsts, tik valdzinošs.

Bet acīs debess zilgme laistās;

Balss, smuidrais augums, kustības —

Viss Olgā … Bet to varat rast

Ik romānā kā uzgleznotu:

Šis portrets jaukās krāsās viz,

Reiz pats to esmu mīlējis,

Līdz apnika tas beidzot ļoti.