Nemaz lāgā nezinu, ar ko iesākt, lai gan dažreiz pa jokam es visu vainu uzveļu čārlijam Fjūresetam. Viņam piederēja vasaras mājiņa Dzirnlejā, Teimelpeisa kalna pa­vēnī, bet viņš tur nedzīvoja, ja nu vienīgi ziemas mēne­šos, kad mēdza paslaistīties un smadzeņu atpūtināšanai palasīt Nīči un Sopenhaueru. Kad pienāca vasara, viņš deva priekšroku nerimtīgam darbam karstajā un putek­ļainajā lielpilsētā, lai, raujoties melnās miesās, nodroši­nātu sev iztiku. Ja es nebūtu paradis braukt pie viņa cie­mos katru sestdienas pēcpusdienu un palikt tur līdz pirm­dienas rītam, šis liktenīgais janvāra pirmdienas rīts nebūtu sastapis mani jūrā Sanfrancisko līcī.

Nevar apgalvot, ka kuģis, uz kura atrados, nebūtu drošs, jo «Martiness» bija jauns tvaika prāmis, kas de­vās savā ceturtajā vai piektajā braucienā starp Sausalito un Sanfrancisko. Briesmu avots bija biezā migla, kas ietina līci un par ko man, kā jau sauszemniekam, bija maz sajēgas. Patiešām, atceros rimto sajūsmu, ar kādu izraudzījos sev vietu augšklāja priekšgalā, tieši zem stūres mājas, un ļāvu miglas noslēpumainībai pārņemt manu iz­tēli. Pūta dzestrs vējiņš, un kādu laiku biju viens necaur­redzamajā miklumā — un tomēr ne gluži viens, jo ne­skaidri apzinājos tepat klāt, stiklotajā telpā virs manas galvas, esam stūres vīru un vēl kādu, ko uzskatīju par kapteini.

Atminos savas pārdomas par to, cik ērta ir šī darba dalīšana, kas man aiztaupa pūles apgūt miglas, vējus, paisumu, bēgumu un kuģa vadīšanas māku, lai varētu apmeklēt draugu, kurš dzīvo jūras ieloka viņā pusē. Labi gan, ka ir speciālisti, es prātoju. Daudziem tūkstošiem ļaužu, kuri par jūru un navigāciju nezina vairāk kā es, pietiek ar to, ka stūres vīrs un kapteinis prot savu arodu. Savukārt man nav jāšķiež spēki, lai piesavinātos mil­zumu visādu zināšanu, es tos veltīju dažiem īpašiem jau- tājumiem, piemēram, Edgara Po vietas noteikšanai amerikāņu literatūrā — starp citu, par to kārtējā «Atlan- tika» numurā bija publicēts mans apcerējums.