Tūlīt pēc uznākšanas uz kuģa, ejot cauri pasažieru salonam, es ar acīm vai apriju druknu džentlmeni, kurš lasīja «Atlan- tiku», uzšķīris tajā tieši manu eseju. Un te no jauna pa­rādījās šī darba dalīšana: stūres vīra un kapteiņa speciā­lās zināšanas droši nogādāja drukno džentlmeni no Sau- salito uz Sanfrancisko un tajā pašā laikā atjāva viņam aizgūt manas speciālās zināšanas par Po.

Cilvēks ar sarkanu seju, aizcirzdams aiz sevis kajītes durvis un izstampādams uz klāja, iztraucēja mani no pār­domām, tomēr es paguvu prātā izplānot tēzes savam nā­košajam apcerējumam, kuru biju nolēmis nosaukt «Ne­pieciešamība būt neatkarīgam. Daijrades brīvību aizstā­vot». Sarkansejainais vīrs uzmeta skatienu stūres mājai, urbās ar acīm apkārtējā miglā, pārstampāja pāri klājam un atkal atpakaļ (viņam, bez šaubām, bija protēzes) un apstājās man blakus ar plati izplestām kājām un aizrautī­gas tīksmes izteiksmi sejā. Nebiju kļūdījies, nospriezdams, ka viņš savas dienas ir pavadījis uz jūras.

—  Lūk, tāds riebīgs laiks kā šis te pāragri padara ma­tus sirmus, — viņš teica, pamādams ar galvu uz stūres mājas pusi.

—  Nedomāju, ka te būtu kādas sevišķas grūtības, — es atbildēju. — Tas taču rādās tik vienkārši kā ābece. Virzienu nosaka pēc kompasa, attālums un ātrums arī ir zināmi. Viss pārējais nav nekas cits kā tīra matemātika.

—  Grūtības! — viņš iešņācās. — Vienkārši kā ābecei Tīra matemātika!

Blenzdams manī, sarkanvaidzis šķita sasparojies un at­muguriski atmetamies pret vēju. — Un ko jūs teiksiet par šo te bēgumu, kas brāžas ārā pa Zelta vārtiem? — viņš noprasīja vai, pareizāk sakot, nobauroja. — Cik ātri tas plūst? Kāds te ir dreifs, ko? Lūdzu, paklausieties! Zvana boja, un mēs ejam tai tieši virsū! Redziet, viņi maina kursu!

Kaut kur no miglas lauzās laukā drūmas zvana skaņas, un es redzēju, ka stūres vīrs lielā steigā griež ratu. Zvans, kas bija šķitis taisni priekšā, tagad skanēja no sāniem. Aizsmakusi pūta mūsu pašu svilpe, un laiku pa laikam no miglas pie mums atlidoja citu kuģu signāli.