Tad Vilks Larsens vēlreiz parādīja savu drausmīgo spēku. Tas notika pilnīgi negaidīti un vienā mirklī. Ar vienu lēcienu — veselas sešas pēdas — viņš bija klāja otrā pusē un ietrieca dūri puisim vēderā. Tajā pašā brīdi es pakrūtē sajutu asas sāpes, it kā pats būtu saņēmis belzienu. Es stāstu par to, lai parādītu, cik jutīga toreiz bija mana nervu sistēma un cik nepierasti man bija var- macīgi skati. Mesas zēns — viņš svēra vismaz savas simt sešdesmit piecas mārciņas — sarāvās čokurā. Viņa au­gums ļengani sašļuka pār dūri kā slapja lupata ap nūju. Viņš pacēlās gaisā, apmeta īsu loku un ar galvu un ple­ciem pa priekšu nogāzās uz klāja blakus līķim, kur, sāpēs locīdamies, palika guļam.

—   Nu? — Larsens man noprasīja. — Vai esat izlēmis?

Laiku pa laikam tiku pametis acis uz pretī nākošā bu­rinieka pusi, tagad tas atradās gandrīz vienā līnijā ar mums, ne vairāk kā pāris simts metru attālumā. Tas bija ļoli spodrs un kārtīgs šoneris. Uz vienas no tā burām varēja saskatīt lielu, melnu numuru, un es biju redzējis loču kuģu attēlus.

—   Kas tas par burinieku? — es jautāju.

—   Loču šoneris «Lēdija Maina», — Vilks Larsens drau­dīgi atbildēja. — Ticis vajā no ločiem, atgriežas San­francisko. Ar šo vēju tas pēc piecām vai sešām stundām būs tur.

—   Vai jūs, lūdzu, nedotu tam signālu, lai nogādā mani krastā?

—   Ļoti žēl, bet mans signālkods iekrita jūrā, — kaptei­nis pateica, un mednieku bariņš vīpsnāja.

Mirkli apsvēru, ko darīt, raudzīdamies viņam tieši acīs. Tiku jau redzējis zvērisko izturēšanos pret mesas zēnu un zināju, ka mani, ļoti iespējams, gaida tas pats, ja ne vēl kas ļaunāks. Kā jau teicu, es mirkli apsvēru un tad izdarīju to, ko uzskatu par pašu drosmīgāko rīcību savā dzīvē. Es pieskrēju pie borta, mādams ar rokām un sauk­dams:

—   Ei, «Lēdija Maina»! Nogādājiet mani krastā! Tūk­stoš dolāru, ja jūs nogādāsiet mani krastā!