—   Kas saņēma rokas naudu?

— Viņi, ser.

—       Kaut ko tādu es jau domāju. Un tu ar sasodīti lielu prieku atstāji to viņiem. Degi nepacietībā pēc iespējas āt­rāk pazust, manīdams, ka viens otrs džentlmenis, par ku­riem tev bus gadījies dzirdēt, meklē tevi.

Vienā mirklī puisis pārvērtās mežonī. Viņa augums saspringa it kā lēcienam un seja izskatījās kā saniknotam zvēram, kad viņš rēca:

—  Tie ir …

—       Kas ir tie? — Vilks Larsens jautāja neparasti klusā balsī, it kā viņu būtu sagrābusi nepārvarama ziņkārība dzirdēt neizrunāto vārdu.

Puisis sastomījās, tad apvaldīja dusmas.

—   Nekas nav, ser. Ņemu savus vārdus atpakaļ.

—        Un ar to tu esi pierādījis, ka man ir taisnība, — Vilks Larsens teica, apmierināti smaidīdams. — Cik tev gadu?

1 Telegrāfa uzkalns — īru rajons Sanfrancisko.

—' Nupat palika sešpadsmit, ser.

—   Melo. Tev jau astoņpadsmitā dzimšanas diena vairs nebūs jāsvin. Ari priekš šī vecuma tu esi liels, ar mus­kuļiem kā zirgam. Sakravā savu maisu un pārvācies uz rufi! Tagad tu esi airētājs. Tu esi paaugstināts — skaidrs?

Nenogaidījis puiša piekrišanu, kapteinis pievērsās mat­rozim, kurš tikko kā bija pabeidzis savu baismo uzde­vumu iešūt līķi.

—  Johansen, vai tu kaut ko sajēdz no navigācijas?

—   Nē, ser.

—   Nu nekas; vienalga — būsi mans palīgs. Aizvāc sa­vas baugas uz pūpi un noliec stūrmaņa kajītē!

—   Klausos, ser, — Johansens priecīgi attrauca, mez­damies uz priekšu.

Bet līdzšinējais mesas zēns arvien vēl stāvēja uz vietas.

—   Ko tu vēl gaidi? — Vilks Larsens noprasīja.

—   Es nenolīgu par matrozi, ser, — bija atbilde. — Es nolīgu par misiņu. Es negribu airēt.

—   Sakravājies un ej uz priekšgalu!

Šoreiz Vilka Larsena rīkojums skanēja griezīgi pavē­loši. Puisis sirdīgi un drūmi noskatījās, bet atsacījās pa­klausīt.