Un mē­les apvaldīšana viņai noderēja teicami, jo, kaut arī vecve­cie iedzīvotāji labi zināja, ka viņai viss zināms, neviens netika dzirdējis viņu tenkojam par Kalakauas piekrastes krodziņa laikiem, ne arī par iebraukušo kara kuģu virs­nieku uzdzīvēm, kur nu vēl par diplomātiem, ministriem un senatoriem no visas pasaules valstīm.

Tā nu piecdesmit gadu vecumā, tādā mērā pielādēta ar vēstures dinamītu, ka tas, ja gadījumā eksplodējis, spētu satricināt visu Havajas sabiedrisko un komerciālo dzīvi, tomēr stingri valdīdama savu mēli, Alise Akana bija hula nama saimniece un atbildīgā par visām dejotājām, kas dejoja hula gan karaliskajos sarīkojumos, gan luau (svētkos), gan mājas viesībās, gan poi maltītēs, gan arī ziņkārīgu tūristu izpriecai. Piecdesmitajos viņa bija ne tikai kupla miesās, bet pat strupa un resna, kā jau tas parasts polinēziešu zemnieku sievām, ar spēcīgu orga­nismu, kas nepazina nekādu slimību un solīja vēl neskai­tāmus dzīves gadus. Un tieši tad, šajos piecdesmitajos, viņa reiz iemaldījās — tāpat vien aiz gara laika un ziņ­kāres — Ābela Ā Jo atdzimšanas sanāksmē.

Bet Ābels Ā Jo, teoloģijas un vārda mākslas burvju meistars, bija tikpat sajaukta personība kā Billijs Svēt­diena. Ciltskoka ziņā viņš bija vēl trakāks jauktenis, jo par vienu ceturtdaļu skaitījās portugālis, par vienu ceturt­daļu skots, par vienu ceturtdaļu havajietis un par vienu ceturtdaļu ķinietis, šķīstīšanas uguns, kurai viņš lika lies­mot, bija daudz svelmaināka un daudzkrāsaināka, nekā to būtu spējis uzkurināt ikviens no šo četru tautību locekļiem atsevišķi.