Jo viņā bija savākti vienkopus šo četru krasi atšķirīgo cilvēku cilšu prasmīgums un blēdība, izmaņa un gudrība, asprātība un rupjība, dedzība un filozofiskums, gremdēšanās pārcilvēciski dziļos garīgos meklējumos un turpat līdzās tiem spēja bradāt līdz ceļiem reālās dzīves dūksnājā — tas viss viņā bija savienojies par vienu ve­selu kopumu. Bez tam vēl visu to gudri saliedējot, viņš bija ieguvis gudro pašapmānīšanās prasmi.

Ja Ābels sāka likt lietā savas vārda mākslas burvju spējas, viņš atstāja dziļi kaunā Billiju Svētdienu, kurš meistarīgi pārvaldīja tikai vienu valodu — gan tās tau­tas izloksni, gan žargonu. Bet Ābels Ā Jo prata lietot visu četru dzīvo valodu darbības vārdus, lietvārdus, īpašības vārdus un metaforas. Šis valodu mistrojuma mudžeklis un dzīvīgais sakausējums bija viņam tāds izteiksmes līdzekļu rezervuārs, kurā varētu noslīcināt miljoniem Bil­liju Svētdienu. Nevienai rasei nepiederīgam, brīnumainam jauklim, raibraibam maisījumam — Ābelam A Jo piemita ikvienas šās sastāvdaļas īpatnības visaugstākajā pakāpē.