Un no jauna viņš lec, lec visu ceļu līdz Pirlharborai. Un tā viņš to dara gadiem un gadu simteņiem, gadu tūkstošiem un gadsimtu tūksto­šiem, līdz pēdīgi Vaikiki krastmalā vairs nav neviena smilšu graudiņa, bet Pirlharboras līcis ir piepildīts ar zemi un tur aug kokospalmas un ananasi. Un tad, ai, mani draugi, pat tad VEL ELLE NEBŪS ATAUSIS RITS!

Šinī brīdī, tik piepeša kāpinājumā graujoša spēka sa­triekts, nespējīgs pretoties skaidrajai vienkāršībai un lie­tišķībai, ar kādu tik mākslīgi tika izmērots viens mūžības mirklītis, Alises Akanas gara stiprums sabruka un izšķīda. Viņa pietrūkās kājās, grīļodamās kā akla, un nošļuka uz ceļiem, lai nožēlotu grēkus. Ābels Ā Jo vēl gan nebija bei­dzis sprediķi, tomēr viņš lieliski pazina pūļa psiholoģiju un spēja izjust, līdz kādai kvēlei uzpūstas šķīstīšanas uguns liesmas, kas svilina viņa klausītājus. Viņš uzsauca dziedātājiem, lai sāk jo spēcīgu atdzimšanas korāli, no­kāpa no paaugstinājuma un, spiezdamies starp nēģeru zaldātiem, kas pilnās rīklēs auroja «Aleluja!», devās pie Alises Akanas. Un, pirms sajūsmības vilnis sāka plakt, deviņas desmitdaļas viņa sanāksmes un pilnīgi visi ticībai atgrieztie bija nokrituši ceļos un lūdzās pilnā kaklā, iz­kliegdami dievam savu sagrauzto siržu grēkus.

Pa telefonu gandrīz vai vienlaicīgi Klusā okeāna klubā un Universitātes klubā pienāca vēsts, ka nu beidzot Alise sūdzot grēkus sanāksmē; un pirmo reizi Ābela A Jo dvē­seļu atdzimšanas sapulcē bariem vien sabruka dižciltīgie un augstu stāvošie, kas bija atbraukuši gan privātās ma­šīnās, gan taksometros.