Kad viņa bija tiktāl atguvusies, ka atkal spēja klausīties, Ābels A Jo ķērās pie sava slavenā mūžības definējuma.

—  Mūžība ir ilgs laika sprīdis, mani draugi. Dievs dzīvo, un tātad dievs dzīvo mūžībā. Un dievs ir ļoti vecs. Elles ugunis ir tikpat senas un tikpat bezgalīgas kā dievs. Jo kā gan citādi mocības varētu vilkties bezgalīgi tiem grēciniekiem, kurus dievs pastarā dienā nogāzīs ellē, lai tie tur degtu mūžīgi un mūžam līdz visu laiku ga­lam? Ai, mani draugi, jūsu prāti ir sīciņi — pārāk sīciņi, lai spētu aptvert mūžību! Tomēr man no dieva žēlastības ir dots apskaidrot jūsu saprašanu par mazu mazītiņu mū­žības brītiņu.

Smilšu graudiņu Vaikiki krastmalā ir tik daudz kā zvaigžņu pie debesīm un pat vēl vairāk. Neviens cilvēks nespēj tos saskaitīt. Ja arī cilvēkam būtu miljons mūžu, kuros tos skaitīt, viņam tomēr pietrūktu laika. Tagad nu iedomāsimies mazu, jauku, vecu minah putniņu, kam sa­lauzts spārns un kas nespēj lidot. Vaikiki krastmalā šis minah putniņš, kas nespēj lidot, paņem smilšu graudiņu un ar to knābītī lec, lec visu cauru dienu un vēl daudzas dienas, visu ceļu atpakaļ līdz pat Pirlharborai, un iemet šo smilšu graudiņu līcī. Tad viņš atkal lec, lec visu cauru dienu un vēl daudzas dienas, visu ceļu atpakaļ līdz Vai­kiki pēc nākamā smilšu graudiņa.