Tālab, kā jau tas ir cilvēka dabā, viņš locījās un līkumoja, pūlēdamies paglābties no lāsta. Un pienāca diena,-kad viņš atrisināja sava glābiņa problēmu. Doktrīna, ka Jūdass ir nolādēts, esot aplams dieva iztulkojums, viņš galu galā izlēma, jo dievs taču par visām lietām aizstāvot taisnīgumu. Jūdass bija dieva kalps, īpaši izredzēts, lai pildītu sevišķi ļaunu darbu. Tālab Jūdass, arvien stingrs ticībā un kļuvis par nodevēju tikai pēc dieva pavēles, īstenībā esot svētais. Tātad arī viņš, Ābels Ā Jo, esot svētais tieši to nopelnu labad, ka kļuvis par atkritēju un nodibinājis savu īpašu sektu, un tā nu viņš ikkatru mīļu brīdi varot vērsties pie sava dieva ar sirdsšķīstu pateicību.
Sī teorija kļuva par vienu no valdošajām dogmām viņa sprediķos, un sevišķi spēcīgi tā darbojās, ja vajadzēja nospodrināt sirdsapziņu visu pārējo ticību atkritējiem, kuri citādi savas apziņas slepenajos dziļumos jutās saberzti pīšļos zem Jūdasa grēka sloga. Ābelam A Jo visi dieva nodomi bija tik skaidri, it kā tos būtu izdomājis viņš pats, Ābels Ā Jo. Atpestīti galu galā tikšot visi, kaut arī dažiem tas vilkšoties ilgāk nekā citiem un tie iegūšot vietas vienīgi pakaļējos sēdekļos. Cilvēka vieta pasaules mūžīgi mainīgajā haosā esot noteikta un iepriekš nolemta — ja ne citādi tas pierādāms, tad kaut jel noliedzot, ka vispār pastāv tāds mūžīgi mainīgs haoss.