Gluži kā hameleons viņš lieliski prata pēc vajadzības iz- luncināt un izmirdzināt savas būtības dažādās sastāvda­ļas, gan apdullinādams tiešā uzbrukumā, gan pārsteig­dams un mulsinādams ar veikliem sāntriecieniem to ļautiņu garīgi viengabalainās un daudz vienkāršāk veido­tās dvēseles, kuri nāca uz viņa atdzimšanas sprediķiem, lai sēdētu pie viņa kājām un liesmotu līdzi viņa jūsmu ugunīm.

Ābels Ā Jo cieši ticēja pats sev un savai samaisītajai būtībai — tāpat kā viņš ticēja savam ērmoti samaisītajam priekšstatam, ka dievs izskatoties līdzīgs kā viņam, tā arī ikvienam citam cilvēkam, jo tas vairs neesot vienas cilts, bet gan visas pasaules dievs, kuram izskatā jālīdzinās visu pasaules rasu piederīgajiem, lai arī tādā gadījumā dievs būtu jāiedomājas kaut vai raibs. Un šis priekšstats bija ārkārtīgi ietekmīgs. Ķīnieši, korejieši, japāņi, hava­jieši, puertorikieši, krievi, angļi, franči — visu tautību piederīgie bez kādām domstarpībām cits citam līdzās krita ceļos viņa pārveidotās dievības priekšā.

Jau agrā jaunībā atkritis no anglikāņu baznīcas, Ābels A Jo gadiem ilgi bija mocījies apziņā, ka viņu spiež Jū- dasa grēks. Sirdī būdams reliģiozs, viņš tomēr bija no­liedzis to kungu. Tātad viņš bija Jūdasam līdzīgs. Jūdass tapa nolādēts. Tātad arī viņš, Ābels Ā Jo, ir nolādēts; bet viņš negribēja būt nolādēts.