Tas bija reliģiskas jūsmas laikmets Honolulu mājokļos, īstenībā tā bija vienkāršo ļaužu tiekšanās pretī dievam. Augstu stāvošie un dižciltīgie tika gan aicināti, bet tie nekad neatsaucās. Tikai vientiesīgie un pazemīgie zemāko slāņu ļautiņi krita ceļos, lai nožēlotu pārkāpumus, atzinās pat vissmagākajos grēkos, kas viņus spieda un mocīja, atteicās un attīrījās no visiem maldiem un atkal devās projām, galvu pret sauli izslējuši, kā bērni nevainīgi un atdzimuši, Ābela Ā Jo dieva rokas svētīti. īsi sakot, šīs Ābela Ā Jo atdzimšanas saiešanas bija vieta, kur šķīstīja no grēkiem un gara apmātības, kur grēciniekus atsvabināja no viņu nastām un darīja viņus atkal gaišus, skaidrus un garā veselus.
Tomēr Alise nebija laimīga. Viņa vēl nejutās šķīstīta. Viņa pirka un izdalīja bībeles, ziedoja vēl vairāk naudas kolektei, aizgrābtīgi pievienoja savu alta balsi visiem korāļiem, bet neparko negribēja izsūdzēt grēkus. Velti Ābels Ā Jo pūlējās ap viņu. Viņa nebija ar mieru krist ceļos un biktēt, skaļā balsī izklāstot visu, kas slēpās viņas atmiņu kambaros, — seno dienu labo draugu sliktos darbus.
— Tu nevari kalpot diviem kungiem, — Ābels Ā Jo viņai teica. — Elle ir pilna ar tādiem, kas to mēģinājuši. Nedalītai un skaidrai jābūt tavai sirdij, lai tu varētu salīgt mieru ar dievu. Pirms nebūsi dieva priekšā šķīstījusi savu dvēseli atklātā sapulcē, tu nevari tapt pestīta. Un pa to laiku grēks, ko tu slēp sevī, tevi grauzīs kā tārps.