No zinātnes viedokļa — kaut gan viņš pats to nemaz neatskārta un par zinātni arvien mēdza zoboties — Ābelam Ā Jo bija taisnība. Viņa taču nevarēja atkal kļūt kā bērns un nest dieva žēlastības mirdzošo kroni, pirms nebija ar grēksūdzi pilnīgi izmēzusi no savas dvēseles visas nelietības, ko pali darījusi, ieskaitot arī tās, kurās dalījusies ar citiem. Pēc protestantu paražas viņai vajadzēja atsegt savu dvēseli ļaužu priekšā, kamēr pēc katoļu paražas to mēdz darīt' biktskrēsla nošķirtībā. Un, kad viss būs klaji atsegts, tad nāks dvēseles vienotība, miers, laime, sirdsskaidrība, atpestīšana un mūžīga dzīvošana.
— Izvēlies! — pērkona balsī dārdināja Ābels Ā Jo.
— Padevība dievam vai padevība cilvēkam.
Bet Alise nespēja izvēlēties. Pārāk ilgi viņas mēli bija saistījuši cilvēciskās godprātības valgi.
— Es šķīstīšu dvēseli no visa, kas attiecas uz mani pašu, — viņa kaulējās. — Dievs pats zina, kā man apnikusi mana dvēsele un cik labprāt es to atkal gribētu tīru un mirdzošu kā toreiz, kad biju vēl maza meitenīte Kaneohē…