— Bet visi tavas dvēseles pūžņi ir saistīti ar citām dvēselēm, — skanēja Ābela ā Jo nemainīgā atbilde. — Ja tev ir nasta, nomet to! Tu taču nevari nest nastu un tai pašā reizē būt brīva no tās.
— Es lūgšu dievu katru dienu, neskaitāmas reizes ik dienas, — Alise nepielaidās. — Es vērsīšos pie dieva ar pazemību, ar nopūtām un asarām. Es bieži jo bieži ziedošu kolektei un pirkšu bībeles, bībeles, bībeles bez sava gala.
— Bet dievs tev neuzsmaidīs, — atcirta dieva vietnieks.
— Un tu mūždien ļimsi zem savas smagās nastas. Jo tu nebūsi atklājusi visus savus grēkus, un, kamēr tie itin visi nebūs atklāti, tu netapsi atpestīta ne no viena.
— Grūta gan ir šāda atdzimšana. — Alise nopūtās.
— Atdzimšana ir pat daudz grūtāka nekā piedzimšana. — Ābels Ā Jo itin nemaz necentās viņu mierināt. — «Pirms jūs nebūsiet kā šie bērniņi…»
— Ja vien es kādreiz sākšu savu grēksūdzi, ak, kas tā būs par lielu stāstīšanu, — Alise atzinās.
— Tātad jo lielāks iemesls, lai to izstāstītu.
Un tā viņi bija nonākuši strupceļā, jo Ābels Ā Jo kategoriski pieprasīja pilnīgu pakļaušanos dievam, bet Alise Akana neapņēmīgi mīņājās pie paradīzes vārtiem.
— Jupis ar ārā, tā gan būs viena varena stāstīšana, ja tik Alise kādreiz vērs muti vaļā, — bīčkomeri un klaidoņi no kamaaina (baltie pirmiedzīvotāji Havajā) vidus līksmi tērgāja savā starpā, sēdēdami pie palmu džina pudeles.