—  Jūs… kā to saka… sliņķis! Jūs, tāds sliņķis, gri­bat kļūt par manu vīru? Veltīgi censties. Nekad, o nē, nekad man par vīru nebūs sliņķis!

Tā Džoja Molino bez aplinkiem paziņoja Džekam Ha- ringtonam; to pašu domu viņa vēl tikai iepriekšējā va­karā bija darījusi zināmu Luijam Savojam, gan banālākā veidā un savā mātes valoda. ' — Paklausieties, Džoj …

—   Nē, nē! Kāpēc man jāklausās, ko runā slinks vīrietis? Tas ir ļoti slikti — staigāt man pa pēdām, nīkt pie manis būdā un nestrādāt nekādu darbu. Kur jūs ņemsiet iztiku savai famille*? Kāpēc jums nav zelta smiltis? Citiem ir pilnas kabatas.

—   Es taču strādāju kā zvērs, Džoj. Dienu dienā rak­ņājos pa Jukonu un pietekām. Arī tagad esmu tikko at­griezies. Suņi aiz noguruma nespēj kājās turēties. Citiem laimējas, tie atrod zeltu, cik uziet. Bet man… nav man laimes.

—   Kā tad! Bet, kad tas cilvēks — Makkorneks, nu tas pats, kam sieva indiāniete, — kad tas atklāja Klondaiku, kāpēc jūs nebrauca turp? Citi aizbrauca. Citi tika pie bagātības.

- — Jūs taču zināt, ka es toreiz biju tālu projām, raku zeltu Tananā, — Haringtons aizstāvējās. — Es nekā ne­zināju ne par Eldorado, ne par Bonanzu. Un pēc tam jau bija par vēlu.

' — Lai nu paliek. Tikai jūs… kā to lai saka… tāds neizdarīgs.

—   Ka tā?

—   Nu, neizdarīgs. Kā to lai saka… lempīgs.