Nekad nevar būt par vēlu. Tur pie tā strauta, pie Eldorado, ir bagāti zelta lauki. Viens cilvēks tur sadzinis mietiņus un aizgājis projām. Neviens nezin, kur palicis. Nekad vairs nav rādījies. Sešdesmit dienas neviens nevar dabīīt pa­pīrs uz to zemes gabalu. Bet pēc tam visi… vesels bars… kā to saka … trieksies uz turieni sadzīt mietiņus. Brauks ātri, ātri, kā vējš, brauks dabūt papīrs. Viens kļūs dikti bagāts. Viens nopelnīs dikti daudz maizes priekš fatnille.

Haringtons centās neizrādīt, cik ļoti viņu interesē šis paziņojums.

—   Kad tad beidzas termiņš? — viņš apvaicājās. — Un kur tas zemes gabals atrodas?

—   Vakar vakarā es to teicu Luijam Savojam, — Džoja turpināja, it kā jautājuma nedzirdējusi. — Man domāt, to gabalu dabūs viņš.

—   Pie velna Luiju Savoju!

—   Un Luijs Savojs vakar būdā man sacīja: «Džoj, es esmu stiprs. Man ir labs pajūgs. Man ir spēcīgas plau­šas. Es to gabalu dabūšu. Vai tad jūs nāksiet pie manis par sievu?» Bet es viņam sacīju … es sacīju …

—   Ko jūs teicāt?

—  Es sacīju: «Ja Luijs Savojs uzvarēs, es iešu pie viņa par sievu.»

—   Bet ja neuzvarēs?

—  Tad Luijs Savojs… kā tas ir jūsu valodā… tad viņam nekad nekļūt par manu bērnu tēvu.

—   Bet ja nu uzvaru es?

—  Jūs — uzvarēt? — Džoja sāka skaļi smieties. — Ne­mūžam!

Džojai Molino bija skanīgi, ausij tīkami smiekli pat tad, kad tajos skanēja zobgalība. Haringtons smieklos neklau­sījās.