Zvalstīdamas, palēkdamās, nirdamas kā veci burinieki vētrā, kamanas tuvojās neprātīgā ātrumā. Luijs Savojs joprojām turējās Haringtonam pie papēžiem, taču seja viņam bija sadrūmusi, kā jau cilvēkam, kam zudušas cerības. Haringtons neskatījās ne pa labi, ne pa kreisi. Lūpas cieši sakniebtas. Viņa suņi skrēja vienmērīgi, ne sekundi neizkrītot no ritma, ne par mata tiesu nenovēršoties no ceļa, un Vilka Ilknis patiesi bija varens. Galvu zemu noliecis, nekā visapkārt neredzēdams, klusītēm iegaudodamies, viņš veda savus biedrus uz priekšu.
Četrdesmitā Jūdze aizturēja elpu. Dzirdama bija tikai suņu elšana un pātagu šmīkstoņa.
Piepeši klusumu pārcirta Džojas Molino dzidrā, skanīgā balss:
— Hei-hei! Vilka Ilkni! Vilka Ilkni!
Vilka Ilknis to izdzirdēja. Viņš strauji pasitas sānis, mezdamies pie saimnieces. Viss pajūgs — viņam pakaļ, kamanas sazvēlās, nosvērās uz vienas slieces, un Haringtons izvēlās sniegā. Luijs Savojs kā viesulis padrāzās garām. Haringtons pietrausās kājās un ieraudzīja, ka viga sāncensis kā spārnos aizlido pāri upei uz raktuvju kantori. Sajā mirklī viņš neviļus izdzirda sev aiz muguras sarunu:
— Viņš? Jā, viņš brauca ļoti labi, — Džoja Molino sacīja leitnantam. — Viņš… kā to mēdz teikt.,, uzdzina tempu. O jā, viņš brīnišķīgi uzdzina tempu.