—  Pa priekšu skrien Vilka Ilknis! — policijas leitnants pačukstēja Džojai Molino.

Viņa atbildes vietā leitnantam uzsmaidīja, nemaz ne­slēpdama savu satraukumu.

—       Lieku desmit pret vienu Haringtona labā! — iesau­cās kads Bērzu strauta zelta karalis, izraudams no kaba­tas zutni ar zelta smiltīm.

—       Kā tas ir… karaliene jums laikam pārāk lielu algu nemaksā? — Džoja Molino apvaicājās leitnantam.

Tas papurināja galvu.

—   Vai jums ir zelta smiltis? Cik? — Džoja neatlaidās.

Leitnants atraisīja zelta smilšu kulīti. Džoja ar ašu ska­tienu novērtēja tās saturu.

—       Tur… nu, savi simti divi tur būs, vai ne? Labi, es tūliņ jums … kā tas ir … pateikšu priekšā. Pieņemiet derības. — Un viņa noslēpumaini pasmaidīja.

Leitnants vilcinājās. Viņš paraudzījās uz upi. Abi pir­mie braucēji, uz ceļiem pacēlušies, dzina suņus ko mācē­dami, Haringtons brauca pa priekšu.

—       Desmit pret vienu par Haringtonu! — rēca Bērzu strauta karalis, vicinādams zelta zutni leitnantam gar degunu.

—   Pieņemiet derības! — Džoja skubināja leitnantu.

Piekāpdamies viņš paraustīja plecus, tā parādīdams, ka

paklausa nevis saprāta balsij, bet viņas burvībai.

Troksnis apklusa, derību slēdzēji aprima.