— Tāpēc, ka esam slimi, mums atņem brīvību. Mēs pakļāvāmies likumam. Mēs neesam nodarījuši nekā ļauna. Bet mūs grib ieslodzīt cietumā. Molokai ir cietums. To jūs zināt. Lūk, Niuli, — jau septiņi gadi, kopš viņa māsa aizsūtīta uz Molokai. Pēc tam viņš to vairs nav redzējis. Un nekad neredzēs. Viņa paliks Molokai līdz mūža ga­lam. Tā nav viņas griba. Arī Niuli to negrib. Tā grib bal­tie cilvēki, kas valda mūsu zemē. Bet kas viņi ir, šie baltie cilvēki?

Mēs to zinām. Mums par viņiem ir stāstījuši mūsu tēvi un vectēvi. Viņi ieradās mierīgi kā jēri, runādami laipnus vārdus. Tas arī saprotams, jo mūsu taču bija daudz, mēs bijām stipri un visas salas piederēja mums. Jā, viņi at­nāca ar laipniem vārdiem. Viņi bija divu sugu. Vieni mūs lūdza viņiem atļaut, žēlīgi atļaut sludināt mums diev­vārdu. Otri lūdza viņiem atļaut, žēlīgi atļaut tirgoties ar mums. Bet tas bija tikai sākums. Tagad viņi visu paņē­muši sev — visas salas, visu zemi un visus lopus. Tie, kuri cildināja dievu, un tie, kuri cildināja rumu, rīkojās uz vienu roku un kļuva par lieliem virsaišiem. Nu viņi dzīvo kā valdnieki mājās ar daudzām istabām — un vi­ņiem ir bariem kalpu. Viņiem nebija nekā, bet tagad viņi valda pār visu, un, ja jūs, es vai citi kanaki mirst badā, viņi tikai ņirdz un saka: «Kāpēc tad tu nestrādā? Vari iet uz plantācijām.»