Kūlaus apklusa. Viņš pacēla roku un ar sakropļotajiem, savilktajiem pirkstiem noņēma krāšņo hibisku vainagu, kas rotāja viņa melnos matus. Mēnesnīca sidraboja visu apkārtni. Tā bija mierīga nakts, bet tie, kas te sēdēja un klausījās Kūlaua vārdos, izskatījās pēc sīvās kaujās cietušiem karavīriem. Viņu sejas atgādināja lauvu purnus. Vienam deguna vietā rēgojās caurums, otram no pleca nokarājās stumbenis — satrūdējušas rokas palieka. Viņu bija trīsdesmit — vīrieši un sievietes —, trīsdesmit atstumtie, jo uz viņiem gulēja zvēra zīmogs.
Viņi sēdēja, izrotājušies ziediem, smaržu pilnā gaišā naktī, ar neskaidrām, gārdzošām skaņām pauzdami savu piekrišanu tam, ko saka Kūlaus. Kādreiz viņi bija bijuši vīrieši un sievietes, tagad — tikai briesmoņi — grotes- kas cilvēku karikatūras. Viņi bija tik riebīgi izkropļoti un izķēmoti, it kā tūkstošiem gadu būtu spīdzināti ellē. Viņu rokas, kam tās vēl bija saglabājušās, atgādināja harpiju ķetnas. Sejas bija kā neizdevušies un nemākulīgi lipinā- jumi, kurus kāds ārprātīgs dievs rotaļādamies sadauzījis un saspiedis dzīves mašīnā. Vienam otram šis ārprātīgais dievs bija noslaucījis pusi sejas, bet kādai sievietei karstas asaras ritēja no melniem dobumiem, kuros kādreiz bija mirdzējušas acis. Daži mocījās un skaļi vaidēja aiz sāpēm.