Ja viņš arī nogalinātu tūkstoti, viņi tomēr celtos kā smiltis jūrmalā un uzbruktu viņam ar­vien lielākā un lielākā skaitā. Viņi nekad neatzīst sevi par uzvarētiem. Tā ir viņu kļūda, un tur slēpjas viņu spēks. Viņa paša ļaudīm tas nepiemīt. Tagad viņam kļuva skaidrs, kā niecīga saujiņa dieva kalpu un ruma kalpu iekarojusi viņa zemi. Tas notika tāpēc, ka …

—   Nu, ko tu sacīsi? Vai nāksi man līdzi?

Tā bija neredzama cilvēka balss, un viņš stāvēja zem baltā karoga. Nūja, īsts haole un dodas tieši uz no­sprausto mērķi.

—   Parunāsimies, — Kūlaus sacīja.

Virs kraujas malas pacēlās galva un pleci, un tad viss cilvēka augums. Tas bija jauniņš — gadus divdesmit piecus vecs kapteinis ar gludu seju un zilām acīm, stalts un glīts savā formas tērpā. Viņš nāca uz priekšu, bet tad pēc Kūlaua zīmes apstājās un apsēdas apmēram piecus soļus no viņa.

—   Tu esi drošsirdīgs, — Kūlaus, viņu apbrīnodams, sacīja. — Es varu tevi nosist kā mušu.

—   Nē, nevari, — kapteinis atbildēja.

—   Kāpēc?

—   Tāpēc, ka tu esi cilvēks, Kūlau, kaut arī ļauns cil­vēks. Es zinu visu par tevi. Tu nonāvē tikai godīgi.

Kūlaus kaut ko norūca, bet sirdī viņš jutās glaimots.

—   Ko tu izdarīji ar maniem ļaudīm? — viņš jautāja. — Kur zēns, abas sievietes un vīrietis?

—   Viņi mums padevās. Un tagad ir tava kārta, es atnācu pēc tevis.