Bet pēc ēdiena aizsūtītie neatgriezās, un Kūlaus devās atpakaļ uz aizu. Kad viņš parādījās uz kraujas malas, vienlaikus noklaudzēja piecu sešu šauteņu aizslēgi. Viena lode izurbās cauri viņa pleca mīkstumam, otra atsitās pret klinti, un atlēkusi šķemba ievainoja viņam vaigu. Kūlaus atsprāga atpakaļ, bet pamanīja, ka aiza pilna ar kareivjiem. Viņa paša ļaudis bija vinu nodevuši. Lielga- bal u uguns bija bijusi parak briesmīga, un viņi bija izvē­lējušies Molokai cietumu.

Kūlaus atkāpās un atraisīja vienu no savām smaga­jām patronu jostām. Apgūlies starp klintīm, viņš ļāva pirmā kareivja galvai un plecam parādīties virs kraujas malas un tikai tad nospieda gaili. Tas atkārtojās divas reizes, bet tad, pēc brīža, uz kraujas galvas un plecu vietā parādījās balts karogs.

—   Ko jums vajag? — Kūlaus jautāja.

—   Man vajag tevi, ja tu esi Kūlaus-spitālīgais, — skanēja atbilde.

Kūlaus aizmirsa it visu, viņš gulēja un brīnījās par šo haole — balto cilvēku dīvaino neatlaidību. Kaut vai debesis sagrūst pāri, bet viņi panāk savu. Jā, viņi pa­kļauj sev citus cilvēkus un itin visu, pat ja tas maksā viņiem dzīvību. Viņam neviļus bija jāapbrīno baltie vīri tieši šās gribas dēļ, kas bija stiprāka par dzīvības in­stinktu un pakļāva sev it visu pasaulē. Viņš saprata, ka viņa cīņa ir bezcerīga. Nebija nozīmes pretoties balto cilvēku briesmīgajai gribai.