I

Viņš bija ļoti mierīgs un savaldīgs cilvēks, tāpēc, uzrā­pies uz mūra, brīdi ieklausījās drēgnajā tumsā, vai ne­draud kādas briesmas. Taču dzirde neuztvēra neko citu kā vienīgi vēja kaukoņu neredzamajos kokos un lapotnes šalkas nemierīgajos zaros. Vējš dzenāja gar pašu zemi smagus miglas vālus, un, lai gan miglu nevarēja redzēt, viņš sajuta tās mitro elpu uz savas sejas. Mūris, uz kura viņš sēdēja, arī bija mitrs.

Tikpat klusi, cik klusi bija no ārpuses uzrāpies uz mūra, cilvēks nolēca zemē iekšpusē. Viņš izņēma no ka­batas bateriju, bet neiededzināja to. Lai gan visapkārt bija akla tumsa, viņš labāk iztika bez gaismas. Sažņaudzis bateriju rokā un turēdams pirkstu uz pogas, viņš devās uz priekšu. Zeme bija mīksta un atsperīga, tāpēc ka to klāja gadiem ilgi neskarta sausu egļu skuju, lapu un sū­nas kārta. Sejā švīkstēdami sitās zari, bet šajā tumsā nebija iespējams izvairīties no tiem. Cilvēks gāja taustī­damies, izstiepis uz priekšu roku, un vairākas reizes roka atdūrās pret milzīgu koku resnajiem stumbriem. Viņš sa­prata, ka koki slienas visapkārt, un piepeši sajuta, cik mikroskopiski mazs ir starp šiem gigantiem, kas nolieku­šies pār viņu, kā draudēdami nospiest. Viņš zināja, ka tur tālāk atrodas māja, un cerēja sameklēt kādu celiņu vai līkumotu kājtaku, kas vestu uz turieni.

Brīdi cilvēkam likās, ka viņš iekritis lamatās.