Lai kur viņš pagriezās, visur uzdūrās stumbriem un zariem vai arī iekūlās krūmu biezājā, no kura, šķiet, nebija izejas. Tad viņš piesardzīgi iededzināja bateriju un pavērsa staru uz zemi sev pie kājām. Lēni un uzmanīgi viņš ap­laida staru sev apkārt, un baltās gaismas spožajā lokā nokļuva tagad visos sīkumos redzamie kavēkļi. Viņš pa­manīja eju starp diviem milzīgiem kokiem un, nodzēsis bateriju, devās turp, cenzdamies iet pa sausām vietām, kur biezā lapotne augšā neļāva nosēsties miglai. Viņš prata orientēties un zināja, ka iet taisni uz māju.

Un tad notika kaut kas neiedomājams un negaidīts, , Viņš uzkāpa virsū kaut kam mīkstam un dzīvam, un šis,-, kaut kas zem viņa smaguma iesprauslājās un sāka celties augšā. Cilvēks atlēca nost un pieliecās, vai nu lai bēgtu, vai atvairītu nepazīstamā radījuma uzbrukumu. Viņš brīdi gaidīja, mēģinādams uzminēt, kas tas varētu būt,} par dzīvnieku, kurš bija piecēlies viņam pie kājām un ta­gad stāvēja nekustēdamies, bez nevienas skaņas, acīm­redzot gaidīja, sasprindzis tāpat kā viņš. Sasprindzinā­jums kļuva neizturams. Turēdams bateriju priekšā, viņš nospieda pogu un iekliedzās šausmās. Lai ko viņš bija cerējis ieraudzīt — pārbijušos telēnu, stirnas mazuli vai asinskāru lauvu —, bet tas, ko viņš ieraudzīja, bija pār­steigums. Šajā brīdī tievais, baltais stars apgaismoja to, ko viņš tūkstoš gadu nespētu aizmirst, — milzīga auguma cilvēku gaišiem matiem un gaišu bārdu; rokas, kājas, pleci un lielākā daļa krūšu viņam bija kaili, tikai kājās bija miecētas ādas mokasīni, bet ap vidu kūļājās kaut kas līdzīgs kazas ādai.