Viņš ieraudzīja at­ņirgtus lielus, baltus zobus — kā sunim, kas grasās kost. Mistera Vorda bārda berzējās gar viņa seju, zobiem ga­tavojoties iecirsties rīklē. Tomēr misters Vords nekoda. Gluži otrādi — bija jūtams, ka Deiva pretinieks saspringst kā maiglēs iespiests. Tad Vords bez mazākās piepūles at­grūda Deivu ar tādu spēku, ka viņš atsitās pret sienu un, drudžaini kampdams gaisu, nokrita uz grīdas.

—       Tu atnāci šantažēt mani? — misters Vords rēca, — Nu, dod atpakaļ naudu!

Deivs bez vārda runas atdeva banknoti.

—       Es domāju, ka tev ir labi nodomi. Tagad es redzu, kas tu par putnu. Pazūdi no manām acīm, citādi es iespundēšu tevi cietumā. Saproti?

—  Jā, ser, — Deivs izdvesa.

—   Tad lasies.

Un Deivs klusēdams gāja ārā, pleciem neizturami sāpot no drausmīgā tvēriena. Kad viņš jau bija satvēris durvju rokturi, misters Vords ierunājās:

—       Tu esi viegli ticis cauri. — Deivs ievēroja, ka viņa seja un acis pauž ļaunu prieku un uzpūtību. — Jā, jā, viegli. Ja es būtu gribējis, es būtu norāvis tev muskuļus no roku kauliem un iemetis papīrgrozā.

—  Jā, ser, — atbildēja Deivs ar pilnīgu pārliecību balsī.

Viņš atvēra durvis un izgāja ārā. Sekretāre jautājoši

palūkojās uz viņu.

—       Jā, jā, — tas bija viss, ko pateica Deivs, atstādams mistera Vorda pieņemamo istabu un mūsu stāstu.

III

Džeimsam Dž.