Misters Vords izņēma no kabatas portfeli, izvilka no tā naudaszīmi un pasniedza Deivam. Bāzdams naudu kabatā, Deivs ievēroja, ka tā ir divdesmit dolāru banknote.
— Paldies, — teica misters Vords, likdams saprast, ka saruna beigusies. — Es likšu paskatīties, kas tur ir. Tāds mežonis, kas skraida apkārt, tiešām ir bīstams.
Bet misters Vords bija tik mierīgs, ka Deivs atguva drosmi. Turklāt viņam radās jauna doma. Mežonis acīmredzot bija mistera Vorda brālis, no svešām acīm noslēpts mēnessērdzīgais. Deivs bija dzirdējis par tādiem gadījumiem. Misters Vords varbūt negribēja, ka tas kļūtu zināms atklātībai. Tāpēc jau viņš bija iedevis Deivam divdesmit dolārus.
— Paklausieties, — iesāka Deivs. — Man nupat ienāca prātā, ka tas mežonis ir stipri līdzīgs jums …
Deivs vairs neturpināja. Viņš ievēroja mistera Vorda pārvēršanos, ieraudzīja tās pašas neizsakāmi niknās zilās acis, kuras bija redzējis pagājušajā naktī, tos pašus nagiem līdzīgi savilktos pirkstus, to pašu milzīgo, lēcienam saspringušo augumu. Šoreiz Deivam nebija baterijas, ko iemest sejā, un viņa plecus sažņaudza tik briesmīgas spīles, ka viņš ievaidējās sāpēs.