Futbolā viņš bija koledžas spīdeklis un pre­tinieku bieds, un gandrīz visos vieglatlētikas veidos viņš parasti bija uzvarētājs, lai gan dažkārt viņam uznāca neizskaidrojamas dusmu lēkmes. Boksā Džeiinsa biedri baidījās stāties viņam pretī: cīņas beigas viņš atzīmēja, iecērtot zobus savam pretiniekam plecā.

Kad koledža bija pabeigta, tēvs izmisumā nosūtīja at­vasi uz kādu Vaiomingas rančo pie kovbojiem. Pēc trim mēnešiem varonīgie kovboji atzina, ka netiek galā ar Džeirnsu, un telegrafēja viņa tēvam, lai pievāc savu me­žoni. Kad tēvs atbrauca, kovboji apgalvoja, ka daudz la­bāk draudzēties ar kaucošiem cilvēkēdājiem, buldurējošiem mēnessērdzīgajiem, lēkājošiem gorillām, pelēkajiem lāčiem un cilvēkēdājiem tīģeriem nekā ar šo koledžas bei­dzēju, kuram mati pāršķirti uz celiņa.

Vienīgais, ko viņš atcerējās no sava pirmatnējā «es» dzīves, bija valoda. Kaut kāda atavisma untumu dēļ viņa atmiņā bija saglabājusies zināma daļa šīs valodas ele­mentu. Svētlaimes, apgarotības vai cīniņa brīžos viņš mēdza izdot mežonīgas pirmatnējas skaņas vai dūkt kaut kādas melodijas. Tās palīdzēja viņam nepārprotami at­klāt sevī to personības daļu, kurai vajadzēja būt mirušai un sairušai pīšļos pirms tūkstošiem gadu.