Reiz viņš tīšām nodziedāja vairākas senas melodijas, kad bija klāt profe­sors Vercs, kas lasīja senangļu valodas kursu un bezga­līgi mīlēja savu priekšmetu. Noklausījies pirmo melodiju, profesors saausījās un gribēja zināt, vai tas ir kāds va­lodu sajaukums vai neizkopta vācu valoda. Pēc otrās profesors kļuva ļoti uztraukts. Džeimss Vords beidza savu priekšnesumu ar melodiju, kas viņam vienmēr bija uz mēles kautiņa vai cīņas laikā. Tad profesors Vercs paziņoja, ka tā ir nevis neizkopta vācu valoda, bet sen- vācu jeb teitoņu valoda, kas lietota tik aizvēsturiskos lai­kos, ka valodniekiem par to nav nekāda priekšstata. Viņš pat nevarēja iedomāties, cik sena tā ir, un tomēr tajā bija daudz jo daudz arhaisku vārdu formu, kuras profesors zi­nāja un kuras viņa intuīcija atzina par pareizām. Viņš gribēja noskaidrot, no kurienes Džeimsam zināmas šis dziesmas, un lūdza patapināt viņam vērtīgo grāmatu, kurā tās atrodamas. Bez tam profesors gribēja zināt, kāpēc jauneklis vienmēr izliekas par galīgu nejēgu vācu va­lodā. Vords, protams, nevarēja ne izskaidrot savu nezinā­šanu, ne arī patapināt dziesmu grāmatu. Pēc vairāku ne­dēļu ilgas pierunāšanas un lūgšanās profesoram Vercam radās nepatika pret jauno cilvēku, viņš nosauca to par meli un briesmīgu patmīli, tāpēc ka viņš nav ļāvis kaut ielūkoties tajā apbrīnojamajā rakstu piemineklī, kas bija vecāks par jebkuru no lingvistiem zināmajām valodām.