Pat zvēra galvaskauss nespēja izturēt tādu iznīcinošu triecienu; dzīvnieks sabruka, un suņi klupa tam virsū. Pārlēcis pāri šim ņudzeklim, cilvēks uzkāpa uz beigtā zvēra un tur, spožās gaismas apspīdēts, atspiedies uz milnas, nesaprotamā valodā sāka uzvaras dziesmu — tik senu, ka profesors Vercs būtu atdevis des­mit sava mūža gadus, lai dzirdētu to.

Viesi steidzās apsveikt uzvarētāju, bet Džeimss Vords, piepeši paskatījies ar senā teitoņa acīm, ieraudzīja trauslo divdesmitā gadsimta meiteni, kuru mīlēja, un juta, ka viņa smadzenēs kaut kas it kā pārtrūkst. Viņš grīļodamies pagāja uz Lilianas pusi, izlaida no rokām rungu un gan­drīz vai pakrita. Ar viņu kaut kas nebija labi. Neizturami sāpēja galva. Šķita, ka dvēsele sairst daļās. Paskatījies uz to pašu pusi, kur pārējie, viņš ieraudzīja lāča skeletu. Šis skats iedvesa viņam šausmas. Džeimss Vords ieklie­dzās, gribēja bēgt, bet viesi atturēja viņu un ieveda mājā.

Džeimss Vords joprojām vada firmu «Vords, Noulzs un Ko». Bet viņš vairs nedzīvo ārpus pilsētas un mēnesnīcas naktīs nedzenas pakaļ koijotiem. Senais teitonis viņā no­mira tajā naktī, kad Dzirnavu ielejā notika cīņa ar lāci. Tagad Džeimss Vords ir tikai Džeimss Vords un neviena viņa būtības daļiņa vairs nepieder klaidonim, kas bija palicis dzīvs no tiem laikiem, kad pasaule bija jaunāka.