Liliana Džersdeila baidījās par mīļoto cilvēku, taču krietni lielu daļu baiļu viņai iedvesa Vords pats. Savu mūžu viņa nebija varējusi iedomāties, ka saderinātā iestī- vinātais krekls un tradicionālais tērps slēpj tik briesmīgu un apbrīnojamu mežoni. Un viņai nebija nācis ne prātā, kāds ir vīrietis cīņā. Tā nebija nekāda modernā cīņa, un vīrietis, ko Liliana redzēja, nepiederēja pie moderniem cilvēkiem, kaut gan viņa to nezināja. Tas bija nevis misters Džeimss Vords, biznesmenis no Sanfrancisko, bet svešs cilvēks bez vārda, rupjš, mežonīgs radījums, kas nejaušības untuma dēļ atdzīvojies pēc trīstūkstoš gadiem.
Joprojām riedami kā traki, suņi riņķoja ap čumuru, metās virsū un atpakaļ, novērsdami lāča uzmanību. Tikko tas pagriezās, lai atsistu uzbrukumu no aizmugures, cilvēks lēca uz priekšu un zvēla ar rungu. Zvērs, kura niknums auga ar katru sitienu, metās virsū pretiniekam, bet viņš atlēca nost, cenzdamies neuzskriet virsū suņiem, kāpās atpakaļ un visādi izlocījās. Suņi, izmantojot izdevību, savukārt cirtās iekšā barā, un lācis atkal izgāza dusmas uz tiem.
Cīņas beigas bija negaidītas. Lācis griezdamies vienā vēzienā aizlidināja suni ar ielauztām ribām un sadragātu mugurkaulu pēdas divdesmit tālāk. Tad zvērs cilvēkā pazaudēja prātu. Ar putām uz lūpām viņš mežonīgā balsī izkliedza kaut ko nesakarīgu, metās uz priekšu un, abām rokām atvēzējies, gāza ar rungu pa galvu lācim, kas bija saslējies uz pakaļkājām.