Šī neap­zinātā paaudžu atmiņa jeb zemapziņa veido visiem mums kopēju domāšanas pamatmate­riālu, kas nav atkarīgs no izglītības un audzi­nāšanas. Šīs parādības pētīt ir gaužām grūti, un manā rīcībā līdz šim vēl nav neviena eksperimentāli pierādīta fakta.

Tomēr eju tālāk un pieļauju, ka retos gadī­jumos atmiņas šūniņu kombinācijas var tikt pārmantotas, tādējādi no iepriekšējām paau­dzēm saglabājot atmiņas, kas reizēm it kā uzpeld apziņas virspusē.

To apliecina vispārzināmi fakti, kas gan pa­rasti tiek uzskatīti par visai apšaubāmiem. Tā, cilvēki spēj pilnīgi precīzi aprakstīt tādas vietas, kur viņi nekad nav bijuši; sapņos pa­visam tieši atspoguļojas pagātnē notikušais, kas arī nekad nav ne pārdzīvots, ne dzirdēts no citiem, un vēl daudz kas tamlīdzīgs. Visas šādas parādības ticīgie mistiķi un citi savād­nieki uzskata par pierādījumu dvēseļu ceļoša­nai, bet zinātnieki tikai rausta plecus. Droši vien ir cilvēki, kam paaudžu atmiņa ir spēcī­gāk izteikta, un arī otrādi — tādi, kuriem tās vispār nav.

Un tā nu, mani mīļie, tagad, lielo cīņu die­

nās, es necerēti guvu pierādījumus, kas lieci­na, ka paaudžu atmiņa patiesi eksistē. Karš mani piespieda atteikties no tīri zinātniska darba. Sava rakstura dēļ nevarēju tieši nepie­dalīties Padomju Armijas medicīniskā die­nesta darbā. Ta es kļuvu par konsultantu vai­rākos lielos hospitāļos, kur sakarā ar neskai­tāmām kontuzijām, šokiem, psihozēm un citām smadzeņu traumām bija nepieciešams likt lietā visas manas zināšanas.