Mājās parasti atgriezos tikai vēlu vakarā. Savā dzīvoklī Sretenskija bulvārī"pie rakstāmgalda atzveltnes krēsla palaikam pavadīju stundas divas, atpūtos un vienlaikus prātoju, kā izārstēt sevišķi smagi ievainotos. Lāgiem pierakstīju nozīmīgākos faktus vai rakņājos literatūrā, cenzdamies atrast līdzīgus klīniskus gadījumus.
Tads laika pavadīšanas veids kļuva par paradumu. Ar draugiem un saviem biedriem zinātniekiem tikos reti: tā kā vēlu nācu mājās, tam pavisam neatlika laika, bet telefona sarunas es neieredzu un šo aparātu izmantoju tikai ārkārtīgas nepieciešamības gadījumos. Mans neparastais atnāca pie manis pavisam nemanāmi tādā ikdienišķā, rāmā vakarā. Klusumā, ko laiku pa laikam pārtrauca ierastie derdzīgie tramvaja dārdi, cita aiz citas virknējās precīzas domas. Es domāju par kādu vecāko leitnantu, kas pēc kontūzijas bija zaudējis valodu. Kad prātā jau tikko jaušami sāka iezīmēties varbūtējais slēdziens, iezvanījās telefons. Es negaidīju zvanu. Vakara klusumā un domu koncentrētībā tas likās tik skaļš, ka pakampu klausuli, nepatikā viebdamies. Mana ārsta dzirde uztvēra, ka balss, kas apjautājās, vai šis esot profesora Fain- cimera dzīvoklis, ir nervozi sasprindzināta. Tad sekoja dialogs: