Pie pēdējā loga stā­vēja cilvēks, kam roka bija iekārta saitē. Pie­nācis tuvāk, ieraudzīju, ka viņa jaunā seja ir izmocīta un saspringta. Formas blūze, uz ku­ras vēl bija redzamas nesen noņemto leitnanta kubiņu pēdas, ļoti piestāvēja tā valkātāja at­lētiskajam, slaidajam stāvam. Ievainotais steidzīgi pienāca man klāt un jautāja:

—   Vai jūs esat profesors Faincimers? Es tūlīt nopratu, ka tas esat jūs. Bet es esmu tas, kas jums vakar zvanīja.

—   Ļoti labi, ejam, — atvēru durvis un ie­vedu viņu kabinetā.

—   Nu tad iepazīsimies, — un es kā parasti sniedzu viņam roku. Ievainotais leitnants ap­mulsis padeva man kreiso roku (labā nevarīgi karājās platā aizsargkrāsas saitē) un stādī­jās priekšā kā Viktors Ļeontjevs.

Aizsmēķēju pats un piedāvāju arī leitnan­tam papirosu, bet viņš atteicās un sēdēja, uz priekšu saliecies, ar veselās rokas slaidajiem, lokanajiem pirkstiem nervozi taustīdams masīvā galda rotājumus. Es ar profesionālu rūpību uzmanīgi pētīju viņu.

Pareizi sejas vaibsti, plāns deguns, biezas, krasi iezīmētas uzacis, nelielas ausis. Patī­kams lūpu apveids, tumši mati un tumšbrū­nas acis.

«Jūtīga un kaisla daba,» nodomāju un ievē­roju viņa vainīgi mulso sejas izteiksmi, kas tik raksturīga ļoti nervoziem vai smagi sli­miem cilvēkiem. Kamēr nogaidoši raudzījos uz leitnantu, viņš reizes divas palūkojās man acīs, tūdaļ pat novērsās, un viņa ādamābols vairākkārt sakustējās, it kā viņš censtos ko norīt. «Vagotoniķis,» man iešāvās prātā.