Beidzot leitnants sāka runāt. Viņš jūtami nervozēja, runāja klusi, reizēm pat cīnīdamies ar elpas trūkumu. Viesis pasmaidīja, un mani apbūra šis tikko jaušamais, bet reizē neparasti gaišais smaids, kas no viņa izmocītās, jaunās sejas pilnīgi izdzēsa mokpilno drūmumu.
— Profesors Novgorodcevs teica, ka jūs jau sen pētot dažādas grūti izskaidrojamas smadzeņu slimības. Profesors ir ārkārtīgi iejūtīgs cilvēks — visu mūžu atcerēšos viņu ar pateicību … Pašreiz veselības stāvoklis ir slikts — mani vajā halucinācijas un manī arvien pieaug kaut kāds neizprotams sasprindzinājums. Šķiet, tūdaļ sajukšu prātā. Turklāt vēl bezmiegs un stipras galvas sāpes, lūk, te, — viņš parādīja uz pakauša augšējo daļu. Kaut arī dažādi ārsti visādi centās mani ārstēt, tomēr nekas nelīdzēja.
— Pastāstiet, kā jūs ievainoja, — es palūdzu, un atkal apburošs, viegls smaids pārvērta viņa seju.
— Ak, diez vai tam ir kāds sakars ar manu slimību. Es tiku ievainots ar mīnas šķembu labās rokas locītavā, bet nekādas kontūzijas nebija. Šķemba sadragāja kaulu, tāpēc to izņēma. Gan jau kādreiz kaulu pārstādīs, bet pagaidām roka karājas kā auklā iekārta.