Vēl pirms piecpadsmit un pat desmit gadiem dažkārt vajadzēja krustot šķēpus, lai pierādītu, ka zinātniskā fantastika nav tikai izklaidējoša lasāmviela vien. Tagad diskusiju degpunktā izvirzījies daudz nopietnāks un reizē sarežģītāks jautājums, proti, par šī daiļliteratūras žanra specifiku.
Viedokļu šajā sakarā izteikts daudz: zinātniskā fantastika esot intelektuālā piedzīvojuma literatūra, tā attēlojot konfliktu starp Cilvēku un Nezināmo, ar mākslinieciskiem
līdzekļiem parādot cilvēka un zinātnes mijiedarbību. Daži tās galveno īpatnību saskata nākotnes modelēšanā, citi — tīri formālās žanra iezīmēs, jo fantastu aprakstītie tēli un konflikti galu galā tomēr sakņojoties mūsdienu īstenībā.
Visi šie uzskati zināmā mērā ir pamatoti. Taču ne mazāk pamatoti var iebilst pret tiem. Ar intelektuālo piedzīvojumu, ar Cilvēka un Nezināmā (vai, pareizāk, — vēl Neizzinātā) mūžseno konfliktu mēs sastopamies jebkurā pilnvērtīgā literārā darbā. Tēmu «cilvēks un zinātne» ir risinājuši autori (piemēram, Mit- čels Vilsons), kuriem ar fantastiku nav ne mazākā sakara. Arī nākotnes modeļus un «tīri formālas» šī žanra iezīmes — fantastiskas hipotēzes un situācijas — var atrast visdažādāko rakstnieku daiļradē. Minēsim tikai Černiševski un Graņinu …