Vai no teiktā drīkst secināt, ka zinātniska­jai fantastikai nav nekādu īpatnību? Nē. Tās neapšaubāmi ir. Un pati svarīgākā, šķiet, iz­paužas fantastu savdabīgajā pieejā problēmu iztirzāšanai. Ja literatūra visumā atspoguļo jeb, kā tagad pieņemts sacīt, modelē reālo pa­sauli, tad zinātniskā fantastika, balstīdamās uz realitāti, cenšas modelēt iespējamo un rei­zēm pat — neiespējamo. Citiem vārdiem, dzī­ves uzdotos jautājumus fantasti risina nevis esošajā realitātē, bet gan tās ekstrapolētajos variantos. Tāds paņēmiens bieži vien ļauj mākslinieciskā formā atklāt parādību apslēp­tos cēloņus, izteikt apbrīnojami trāpīgus paredzējumus, brīdināt cilvēci no traģiskām kļū­mēm un sarežģījumiem.

Sī definīcija, saprotams, nepretendē uz pil­nību, jo, gluži tāpat kā dzīvē un literatūrā vispār, arī zinātniskajā fantastikā te viens, te otrs aspekts palaikam izvirzās priekšplānā. Zila Verna romānos, piemēram, dominēja zi­nātniski tehniskais aspekts. Herberta Velsa daiļradē noteicošie bija sociāli politiskie un morāli filozofiskie aspekti. Tomēr abi klasiķi dziļi ietekmēja divdesmitā gadsimta zinātnis­ko fantastiku, būtībā kļūdami par divu tās galveno virzienu ciltstēviem.

Zila Verna tradīcijas turpināja vesela au­toru plejāde (Beļajevs — Padomju Savienībā, Gernsbeks — Amerikas Savienotajās Valstīs, Dominiks — Vācijā).