Domas šaudījās, meklējot izeju, nemiers iesniedzās apziņas dziļumos, un nervozais uzbudinājums arvien auga.
Pagāja nedēļas, un psihiskais sasprindzinājums kļuva nepanesams. Kaut kas neapjausts un liels cēlās augšup no dvēseles dzīlēm un izmisīgi centās rast izeju. Ļeontjevam šķita, ka kaut kas jāatceras un tad uzreiz viņa pāri plūstošajam spēkam pavērsies izeja, pasaulē kā agrāk viss atkal kļūs skaidrs. Viņš maz gulēja, maz ēda, tikšanās ar cilvēkiem viņu stipri apgrūtināja. Arī miegs nebija dziļš — saspringtā domu stīga neatslāba. Miegu bieži nomainīja pusnemaņa, kad prātā nebeidzamā virknē slīdēja miglaini domu tēli. Likās, vēl nedaudz — un smadzenēs vibrējošā stīga pārtrūks, un iestāsies pilnīgs ārprāts. Tā pēc dažiem neveiksmīgiem mēģinājumiem ārstēties pie citiem ārstiem Ļeontjevs uzmeklēja mani.
Es pavaicāju, vai viņu nav vajājušas atkārtotas halucinācijas jeb, kā viņš tās sauca, domu tēli. Leitnants tikai noliedzoši pakratīja galvu un sacīja, ka tieši to pašu viņam esot jautājuši visi citi ārsti.
— Nu un kas par to, — es iebildu. — Mums visiem jābūt vienam atbalsta punktam, ja reiz mēs izmantojam vienu un to pašu zinātni. Tomēr es jums uzdošu šo jautājumu citādā veidā. Pamēģiniet atcerēties, vai visās jūsu vīzijās nav kaut kā kopīga, kādas galvenās vienojošās idejas?