Ļeontjevs, mazliet padomājis, sarosījās un īsi atbildēja:
— Jā, neapšaubāmi ir.
— Kāda tad?
— Man šķiet, sena Helada.
— Tātad jūs gribat teikt, ka visas ainas, ko jūs domās skatāt, kaut kādā veidā ir saistītas ar jūsu priekšstatiem par Helādu?
— Jā, tas tiesa, profesor.
— Labi. Tagad koncentrējieties, ļaujieties mierīgam domu plūdumam un izstāstiet piemēra pēc man divas trīs spilgtākās un nobeig- tākās vīzijas.
— Spilgtu daudz, bet nobeigtu gan nav, profesor. Tur jau ir tā lieta, ka jebkura mana vīzija it kā pakāpeniski izzūd dūmakā, aizslīd un pārtrūkst.
— Tas, ko jūs teicāt, ir ļoti svarīgi, bet par to vēlāk. Tagad es gribētu dzirdēt, kādi tad bija kaut vai daži jūsu domu tēli.
— Šis te ir viens no spilgtākajiem: spožas saules gaismas piestrāvota, mierīga jūras piekraste. Topāzkrāsas viļņi rāmi veļas pret zaļganajām krastmalas smiltīm, ar savām mugurām gandrīz aizsniedzot mazu birztalu. Tur aug tumšzaļi koki ar bieziem un platiem vainagiem. Pa kreisi zems piekrastes līdzenums, kas, arvien paplašinoties, aizstiepjas zilajā tālē, kur neskaidri iezīmējas nelielu ēku kontūras. Pa labi no birztalas paceļas augsta, stāva, klinšaina nogāze. Pa to līkloču vijas ceļš, un tas pats ceļš nojaušams aiz birztalas, tās aizmugurē … — leitnants apklusa un paskatījās manī ar agrāko vainpilno izteiksmi.