— Redziet, profesor, tas arī viss, ko es jums varu pasacīt.
— Lieliski, lieliski. Tomēr, pirmkārt, kā jūs zināt, ka tā ir Helāda, un, otrkārt, vai jūsu vīzijas, tādas kā nupat atstāstītā, neatgādina to mākslinieku darbus, kuri ataino Helādu un iztēlojas tās dzīvi?
— Es nespēju izskaidrot, kāpēc zinu, ka tā ir Helāda, bet es to zinu noteikti. Tāpat neviena no šīm vīzijām neatspoguļo agrāk redzētās gleznas par sengrieķu dzīvi. Salīdzinājumā ar priekšstatiem, kādi mums visiem izveidojušies, skatoties iemīļotos mākslas darbus, detaļās ir arī kas līdzīgs, bet ir arī atšķirības.
— Šodien nav vērts jūs vairāk nogurdināt. Izstāstiet vēl kādu citu jūsu halucināciju jeb domu tēlu, un pietiek.
— Atkal akmeņaina, augsta, svelmi dvešoša nogāze. Pa to augšup aizlokās šaurs, karstiem, baltiem putekļiem klāts ceļš. Žilbinoši spožā gaismā tīta sakarsušā gaisa virmojošā dūmaka. Augstu uz nogāzes malas redzami koki, bet aiz tiem paceļas balta ēka ar varenu kolonu rindu. Un vairāk nekā …
Leitnanta stāsti neviesa nevienu plaisu neziņas mūrī, tie neļāva domai nekur pieķerties. Es atvadījos no sava jaunā pacienta, nebūdams pārliecināts, ka tiešam spēšu palīdzēt, un apsolījos pēc pāris dienām, kad būšu visu viņa teikto pārdomājis, piezvanīt.