Tā arī bija. Domu plūsma nobeidzās ar piepešu uzliesmojumu, un es sapratu, ka mākslinieka murgu ainu fragmenti ir viena veselā daļiņa tā pakāpeniskā attīstībā. Bet, ja nu tas tā, tad … vai tiešām esmu sastapies ar paaudžu atmiņu, kas saglabājusies un no gadsimtu dzīlēm uzpeldējusi tieši šajā cilvēkā?! Pilnīgi savas hipotēzes varā, es turpināju vir- knēt man zināmos faktus uz pēkšņi atrastā domu pavediena. Ļeontjevs sūdzējās par sāpēm pakauša augšpusē, bet tieši tur, lielo pusložu aizmugures daļā, manuprāt, glabājas vissenākās saites — atmiņas šūniņas. Acīmredzot milzīgā dvēseles sasprindzinājuma ietekmē no smadzeņu dzīlēm sāka uzpeldēt seni atveidi, kas līdz šim bija apslēpti zem viņa personiskās dzīves atmiņas bagātībām. Un uzmācīgās pūles atcerēties kaut ko, bez šaubām, bija atbalss, ko radīja domu zemapziņas plūsma pāri neizgaismotiem atmiņas atveidiem. Kā māksliniekam redzes atmiņa viņam bija neparasti spēcīgi attīstīta. Tas palīdzēja izgaismotajiem atmiņas fragmentiem domās atspoguļoties veselu ainu veidā.