Atradis atbalsta punktu, es turpināju meklēt arvien jaunus pierādījumus savam minējumam, beidzot pārtraucu spriedelēšanu un satraukts pievērsos telefonam. Ja mani spriedumi ir pareizi, tad es tūdaļ dzirdēšu no Ļe- ontjeva tieši to, ko vajag dzirdēt. Ja ne — viss ir aplami un no jauna manā priekšā būs nezināmā neizdibināmais, gludais mūris. Es pat aizmirsu, ka ir ļoti vēls. Ļeontjevs kā vienmēr negulēja un tūlīt pienāca pie telefona.
— Vai tas esat jūs, profesor? — es klausulē izdzirdēju viņa kā parasti sasprindzināto balsi. — Tātad jums ir kaut kas padomā?
. — Sakiet, vai jūs zināt savus radurakstus?
— Ak, cik gan reizes man to nav jautājuši! Kā man zināms, mūsu dzimtā nav prātā jukušu, dzērāju un veneriķu.
— Lieciet mierā prātā jukušos, man pavisam kas cits vajadzīgs. Vai jūs zināt, kas pēc tautības bija jūsu senči, no kurienes viņi, no kādas valsts? Jums vajadzētu būt dienvidniekam!
— Tā tas arī ir, profesor, bet es nevaru saprast, kā …
— Paskaidrošu pēc tam. Nepārtrauciet mani! Tātad, kas jūsu dzimtā ir dienvidnieks?
— Es neesmu augstdzimusi persona un precīzu savas dzimtas ģenealoģiju nezinu. Abi mana vectēva vecāki bija cēlušies no Kipras salas. Taču tas bija ļoti sen. Vectēvs pārcēlās dzīvot uz Grieķiju, bet no turienes uz Krieviju, uz Krimu. Arī es pats esmu dzimis Krimā. Bet kāpēc jums tas jāzina, profesor?
— Sapratīsit, ja vien mans pieņēmums ir pareizs … — es atbildēju, neslēpjot savu prieku, un norunāju ar Ļeontjevu tikties rīt.