Guļot gultā, es vēl ilgi -prātoju. Uzdevums bija skaidrs, un diagnoze pareiza. Tagad vajadzēja tikai pastiprināt un turpināt paaudžu atmiņas izgaismošanu līdz kaut kādām Ļeon- tjevam svarīgām robežām. Bet, kas tās par robežām, Ļeontjevs, protams, nezināja, un arī es nespēju iedomāties. Jau laižoties miegā, nolēmu, ka to nākotne pati rādīs.
Nākamajā dienā tafā pašā kabinetā un tajā pašā agrākajā pozā sēdēja Ļeontjevs. Viņa bālā seja vairs nebija drūma, un viņš ar skatienu nepārtraukti sekoja man, kamēr es pastaigājos pa kabinetu un iepazīstināju viņu ar savu teoriju.. Nobeidzis atlaidos atzveltnī aiz galda, bet viņš sēdēja, nogrimis dziļās pārdomās. Es sakustējos, Ļeontjevs nodrebēja, tad, raugoties man tieši acīs, pajautāja:
— Bet kā jūs, profesor, domājat, vai tas nav zīmīgi, ka ideja izveidot tēlu no ziloņkaula radās tieši man?
— Nu jā, tas var būt, — es īsi atbildēju, nevelēdamies novirzīties no domām, kas iešāvās man prātā par Ļeontjeva atmiņu tālākas izgaismošanas iespējām.
— Un vai tam, kas rnan jāatceras, nav sakara ar manis iecerēto tēlu? — mākslinieks neatlaidīgi turpināja taujāt.
— Jā gan, tas ir ļoti iespējams, — es acumirklī atsaucos, jo mākslinieka vārdi it kā pielika punktu manām pārdomām.