—   Labi, pacentīšos izrauties, gaidiet. Vai nu aizbraukšu, vai piezvanīšu, — es pastei­dzos pievienoties.

Atbrīvojies no citiem pienākumiem, rīta pusē aizbraucu uz Taganku un ne bez grūtī­bām sameklēju nelielu, pelēku māju ar tor- nīti. Tā atradās dārziņā, kas bija dziļi paslē­pies ielas līkumā. Mākslinieks steidzīgi ieveda mani savā istabā. Tā bija ļoti vienkārša, bez jebkādas tīšas nekārtības, kādu nezin kāpēc ie­mīļojuši cilvēki, kam ir kāds sakars ar mākslu.

Ar biezu paklāju aizsegtais logs neļāva gaismai ieplūst istabā. Mazās, ar kaut ko gaišzilu apklātās spuldzītes gaismā tik tikko varēja atšķirt priekšmetu kontūras. Es pa­smaidīju, ieraugot, ar kādu precizitāti bija iz­pildīti visi mani norādījumi.

—   Iededziet taču gaismu, te ne velna ne­var redzēt.

—   Ja jums, profesor, nav iebildumu, labāk nededzināsim gaismu, — bikli palūdza mans pacients. — Es baidos zaudēt savu koncentrē- tību. Vēlreiz koncentrēties man vairs nebūs spēka.

Es, protams, piekritu, un Ļeontjevs, noņē­mis spuldzītes gaišzilo pārklāju, nosēdināja mani uz platas tahtas un apsēdās pats. Arī trūcīgajā apgaismojumā es ievēroju, cik ie­krituši un bāli ir viņa vaigi.

—   Nu, stāstiet, — uzmundrināju māksli­nieku, izņemdams smēķus un uzmanīgi vēro­dams viņa mirdzošās acis.

Ļeontjevs lēni pasniedzās, paņēma no gal­diņa papīra lapu un klusējot padeva to man.