Prāvo lapu sedza nelīdzenas nesaprotamu zīmju rindas. Kaut kādi krustiņi, leņķīši, lo­ciņi un astoņnieki, nevis uzrakstīti, bet drīzāk gan rūpīgi uzzīmēti, tie grupējās, acīmredzot veidojot atsevišķus vārdus. Man visumā ir priekšstats par dažādiem alfabētiem, kā se­najiem, tā mūsdienu, taču neko tamlīdzīgu nekad nebiju redzējis. Divas augšējās īsās rindas, šķiet, veidoja virsrakstu. Es atveidoju šīs zīmes savā piezīmju grāmatiņā. Aplūko­jiet tās, lai jums būtu kāda jēga par visu šo kabalistiku:

Ilgi lūkojos uz nesaprotamām rakstu zī­mēm klāto lapu, un pakāpeniski mani pār­ņēma nojausma, ka neparastais ir tuvu. Tā bija neziņas plašuma brīnumainā izjūta, ko pazīst katrs, kam ir laimējies atklāt kaut ko lielu. Uzmetis skatienu māksliniekam, es ie­raudzīju, ka viņš nenovērš acis no manis, — pat mute viņam bija puspavērta, un tas viņa se­jai piešķīra bērnišķīgas uzmanības izteiksmi.

—  Vai jūs kaut ko saprotat, profesor? — Ļeontjevs satraukti ievaicājās.

—   Protams, neko, — es atbildēju, — bet ceru saprast pēc jūsu paskaidrojumiem.

— Ak, arvien vēl tā pati vīziju virkne. Vai atceraties, es zvanīju jums un stāstīju, kāda ir ēkas iekšpuse. Sarunājoties ar jums, sa­pratu, ka tā ir tēlnieka darbnīca vai mākslas skola. Šī atkārtotā saistība ar maniem sap­ņiem pārsteidza mani, un es pacentos atkal ātrāk atgriezties pie halucinācijām, jau uz­tverot tajās kaut ko kopīgu, kaut kādu jēgu, kuru man droši vien arī vajadzēja uzminēt.