Rakstnieki fantasti strādā arī Ukrainā (Savčenko, Berdņiks), Azerbaidžānā (Aļtovs, Zuravļova, Voiskunskis, Lukodja- novs), Latvijā (Mihailovs, Skailis) un citās padomju republikās. Turklāt blakus tradicio­nālajiem zinātniskās fantastikas paveidiem, kuros dominē gan tīri «tehniskie», gan piedzī­vojumu elementi, mūsu literatūrā ir radušies arī pilnīgi jauni. Piemēram, fantastiskā hu­moreska — neliela apjoma darbs, kurā hu­mors un fantāzija veido vieglu, dzirkstošu sa­kausējumu ar dažkārt visai smagu, nozīmīgu zemtekstu.

Taču ne jau autoru un žanra paveidu skait­liskā izaugsme visspilgtāk raksturo padomju zinātnisko fantastiku. Daudz svarīgāks ir kva­litatīvais moments. Humānās tendences, domu rosinošie apvāršņi un neierobežotās mākslinieciskās iespējas pelnīti izvirza mūsu fantastu labākos sacerējumus pasaules fan­tastiskās literatūras galvgalā. To ir atzinuši ne vien lasītāji un kritiķi, bet arī tādi pazīs­tami ārzemju rakstnieki kā, piemēram, Sta­ņislavs Lems.

Latviešu lasītājiem iegūt šādu pārliecību līdz šim nebija viegli. No padomju fantastu sacerējumiem latviešu valodā pagaidām iznā­kuši ļoti nedaudzi, turklāt no ievērojamāka­jiem — tikai Jefremova «Andromedas .mig­lājs» (1962. g.) un nedaudzu autoru stāstu krājums «Zilā planēta» (1963. g.).