Kādu pēcpusdienu bēguma stundā misters Izbis­ters, jauns mākslinieks, kas bija apmeties Boskāslā, devās uz gleznaino Pentargenas līci apskatīt turienes alas. Kāpdams lejup pa stāvo taku uz Pentargenas piekrasti, viņš negaidot uzdūrās vīrietim, kas galīgi izmisis sēdēja zem pārkārušās klints blīvas. Vīrieša rokas bija gjēvi noguldītas uz ceļiem, piesarkušās acis stīvi blenza vienā punktā un seja bija saraudāta.

Izdzirdējis Izbistera solus, vīrietis satrūkās. Abi izskatījās apjukuši, visvairāk Izbisters, kurš, meklē­dams izeju no neērtās situācijas, dziļdomīgi ierunājās par sezonai neparasti karsto laiku.

—   Ļoti karsts, — svešais strupi atbildēja un pēc brītiņa vienmuļā tonī piemetināja: — Nevaru iemigt.

Izbisters apstājās kā iemiets.

—    Tiešām? — tas bija viss, ko Izbisters teica, bet viņa izturēšanās pauda vissirsnīgāko vēlēšanos palī­dzēt.

—         Tas var izklausīties neticami, — svešais

turpināja, gurdi pavērdamies Izbisterā un ar vāru kustību apstiprinādams savus vārdus, — bet es ne­esmu gulējis, neesmu pat acu aizdarījis sešas naktis.

—    Vai pie ārsta bijāt?

—   Jā. Taču nelīdz. Zāles gan iedeva. Mana nervu sistēma . .. Varbūt citiem tās līdz. Tas grūti izskaid­rojams. Es nedrīkstu ieņemt lielāku devu.

—    Tad ir grūtāk, — sacīja Izbisters.

Viņš stāvēja uz šaurās taciņas un nezināja, ko iesākt. Bija skaidrs, ka šis cilvēks grib izkratīt sirdi. Apstākļi, gluži dabiski, spieda turpināt sarunu.

—    Es pats nekad neesmu cietis no bezmiega, — ikdienišķā tonī teica Izbisters, — bet, cik man zi­nāms, cilvēki šādos gadījumos atrod līdzekļus . ..

—    Es nedrīkstu eksperimentēt.

Svešais runāja gurdeni. Viņš noraidoši atmeta ar roku, un sarunas pavediens aprāvās.