—    Bet fiziskie vingrinājumi? — nedroši ieminējās Izbisters, novērsdams skatienu no sarunu biedra izmocītās sejas un aplūkodams viņa ceļinieka ap­ģērbu.

—    Esmu mēģinājis. Laikam veltas pūles. Jau kuro dienu eju kājām gar piekrasti, no pašas Ņūkejas. Garīgajam nespēkam klāt nāk fiziskais, un tas ir viss. Sā nemiera cēlonis ir pārpūle un nepatikšanas. Re­dziet . . .

Svešais apklusa kā piepeša nespēka pārņemts. Tad viņš novilka ar kaulaino roku pār pieri un atsāka, it kā sarunātos pats ar sevi:

—    Esmu vientuļš, pamests un klīstu pa pasauli kā dieva nepieņemts. Man nav ne sievas, ne bērnu .. . Kas to teicis, ka cilvēki bez bērniem ir līdzīgi nokal­tušiem dzīves koka zariem? Man nav sievas, nav bērnu, man nav pienākuma. Manā sirdī pat nemājo nekāda vēlēšanās. Beidzot es nolēmu kaut ko uzsākt. Es sacīju sev: «Es to izdarīšu,» — un, lai to piepil­dītu, lai uzveiktu šīs iesūnojušās vārgās miesas, ķē­ros pie zālēm. Ak dievs, cik zāļu es neesmu izdzēris! Es nezinu, vai jūs jūtat, cik smaga nasta ir miesa, cik daudz laika un dzīves tā laupa dvēselei. Dzīve! Mēs dzīvojam tikai starpbrīžos. Ir jāēd, bet, kad esam paēduši, mūs pārņem gremošanas procesa trulā pašapmierinātība vai arī īgnums. Mums vajadzīgs gaiss, citādi mūsu domas top kūtras, bezjēdzīgas un noklīst maldu ceļos. Mūsu uzmanību izkliedē tūksto­tis iekšēju un ārēju kairinājumu, līdz mūs pieveic snaudiens un miegs. Tā vien šķiet, ka cilvēks dzīvo, lai gulētu. Pat labākajā gadījumā cilvēkam pieder gaužām niecīga dienas dala. Un tad vēl talkā nāk šie viltus draugi alkaloīdi, kas remdē dabisko nogurumu un nogalina nemieru. Melnā kafija, kokaīns . ..

—    Es saprotu, — teica Izbisters.

—    Es panācu savu, — iekarsis turpināja bezmiega mocītais vīrs.

—    Un šī ir tā cena?

—   Jā.

Brīdi abi klusēja.

—    Jūs nespējat iedomāties manas alkas pēc miera. Tās ir stiprākas par izsalkumu un slāpēm. Šīs sešas garās dienas, kopš esmu pabeidzis savu darbu, mans prāts ir kā straujš un neapturams atvars, nevaldāmā domu straume, mežonīgi virpuļojot, drāžas nezin uz kurieni… — Pēc īsa brīža viņš piemetināja: — Uz bezdibeni.