Zem balkona šis neparastais ceļš joņoja uz labo pusi, kā deviņpadsmitā gadsimta ātrvilciens — bezgalīga platforma ar nelielām atstarpēm, kas deva tai iespēju izlocīties līdzi ielai. Uz platformas bija sēdekļi un nelieli kioskiņi, taču tie drāzās garām pārāk strauji, lai tos varētu sīkāk apskatīt. Aiz tuvākās, visātrākās platformas rēgojās virkne citu, kas virzījās uz to pašu pusi. Katra platforma kustējās manāmi lēnāk par iepriekšējo, tā ka bija iespējams pāriet no vienas platformas uz otru un tādējādi no visātrākās platformas nokļūt līdz nekustīgajam ielas vidum. Aiz tā bija līdzīgu platformu sērija, kas kustējās uz kreiso pusi.. Milzums ļaužu sēdēja uz divām visplatākajām un visātrākajām platformām vai ari pārkāpa no vienas joslas uz otru.
— Jūs nedrīkstat te palikt, — piepeši blakus ierunājās Hovards. — Uz karstām pēdām prom no šejienes!
Grehems neatbildēja. Šķita, ka viņš nekā nedzird. Dārdēdamas skrēja platformas, klaigāja pūlis. Viņš redzēja skaisti ģērbtas sievietes un meitenes ar vējā plīvojošiem matiem un uz krūtīm sakrustotām lentēm. Tās dūrās acīs vispirms. Tad viņš ievēroja, ka dominējošais tonis šajā apģērbu kaleidoskopā ir gaiši zilais, tā pati krāsa, kādā bija bijis drēbnieka mācekļa uzvalks. Tad līdz viņa ausīm atlidoja saucieni:
— Gulošais! Kas noticis ar Gulošo?
Garām skrejošās platformas kļuva aizvien raibākas no bālganajiem cilvēku seju plankumiem. Grehems redzēja, ka rāda ar pirkstiem. Šīs milzu arkādes nekustīgā vidusdaļa tieši pretī balkonam bija pieblīvēta ar cilvēkiem zilos apģērbos. Šķita, ka tur notiek tāds kā cīniņš. Ļaudis tika grūsti virsū uz platformām un pret savu gribu vesti projām. Attapušies viņi lēca nost no platformām un drāzās atpakaļ iekšā pūlī.